Pirmo Adventes vainagu 1833. gadā, izpušķojot koka krustu ar egļu zariem un iededzot 23 sveces, pasaulei dāvināja Hamburgas bērnu patversmes bāreņi. Adventes laiks ir divdesmit trīs dienu ilgs. Raibās sveces ar laiku aizvietoja ar četrām baltām un 19 sarkanām svecēm. Baltās sveces bija domātas svētdienām – prieka un augšāmcelšanās dienām. Tāpat pamazām pušķoto koka krustu aizvietoja ar zaļu egļu zaru vītu vainagu, ko rotāja četras sveces – katrai Adventes svētdienai pa vienai. Apaļais Adventes vainags, kas tradicionāli ir zaļā krāsā, simbolizē dzīvību visos tās aspektos- dzimšanu, aiziešanu no šīs pasaules un mūžīgo dzīvi. Šī simboliskā tradīcija jau gandrīz divus gadsimtus pastāv Eiropas un aizjūru zemēs. Un tā ir kļuvusi par tradīciju dažādu reliģisko pārliecību cilvēkiem. Līdz ar Adventes laiku sākas Ziemassvētku gaidīšana.

Ziemassvētkus un baznīcas gadu ievada četru nedēļu ilgais gaidīšanas laiks. Sveces vainagā neatgādina tikai četras nedēļas, tās stāsta arī par Izraēla tautas 40 gadu ilgo maldīšanos tuksnesī. 40 gadus šī tauta bija ceļā, līdz tā drīkstēja ieiet apsolītajā zemē. Tas bija ceļojums, kas ilga toreiz cilvēka mūža garumā. Bībelē lasām, ka šis Izraēla tautas ceļojums bija šaubu, sacelšanās un neveiksmju pilns. Apsolītā zeme kā maza gaismiņa tālumā uzturēja tautu pie dzīvības, līdz tā drīkstēja kļūt par tās īpašnieci.

Adventes laiks ir pārdomu brīdis katram un ģimenēm. Un gaidot Ziemassvētku brīnumu, var piedzīvot daudz mīlestības un savstarpējas uzticības.